image_75.jpg
LatvianRussian (CIS)English (United Kingdom)Deutsch (DE-CH-AT)

Zaļā zvaigzne

Mākslinieciskā darbība - Mākslinieciskā darbība

< ATPAKAĻ

„Zaļā zvaigzne”

D. Aperāne (ASV), V. Rūmnieks (Latvija)

Muzikāla spēle 2 daļās R. Strautmanes skatuves variantā

Pirmizrāde: 1992.10.01.

Nospēlētas: 13 izrādes

Režisors: Artūrs Bērziņš

Scenogrāfs: Ivars Noviks

Kostīmu māksliniece: Iveta Kramiņa

Lomās: Olga Dreģe, Dace Volfarte, Juris Lejaskalns, Juris Pučka, Edgars Kramiņš, Jānis Kalnups, Inese Ulberga, Rasma Roga, Ilze Jēkabsone, Vita Zālīte, Imants Pakalnietis, Maigonis Juhņēvičš, Ausma Borska, Ilze Nakase, Viesturs Stabulnieks u.c.

Ak, Saša, Saša, kā Tu esi grēkojis, mīlēdams (īstenībā vai iedomās, dzīvē vai dzejā – jupis viņu zina) tik daudzas sievietes. Vēl vairāk – Tu esi mīlējis papirosgalus un Misiņa bibliotēkas grāmatas, rensteles un vecmeistaru gleznas, Fransuā Vijonu un traktoru, visu kopā tik dīvaini traģiskā savijumā, ka Tava dzīve ir gluži neizprotama un neaprakstāma.

Ak, mīļais Cik-Cak, vai Tu apzinies, ka Tu esi grēkojis, rakstīdams par sievietēm, katrreiz precīzi nefiksēdams, kura sieviete attiecīgajos pantos apdzejota un vai šīs izjūtas īstenībā maz ir bijušas. Vēl vairāk – Tavas iekšējās šaubas par savu talantu, par tiesībām dzejot uztvēruši Tavi kritiķi, apvainojot Tevi viltvardībā, pūloties nogrūst no troņa trīs liktenīgās sievietes, kuras šo rindiņu autoram bijis tas gods lielākā vai mazākā mērā iepazīt. Tavi kritiķi Tev piekabinājuši visus pasaules grēkus, brīnums, kā secen gājusi cietuma kamera, lopu vāģis Sibīrijas virzienā vai funkcionāra pistoles šāviens.

Ak, cēlais Aleksandr Čak, Tu esi neticami grēkojis, jaukdams kopā dzīvi un dzeju tik traki, ka mums, pakaļpalicējiem, piepeši sāk likties, ka mēs paši esam mīlējuši, paši rakstījuši un savas sirdis pirmajam pretimnācējam atdevuši.

Bet ko mēs varam zināt par Taviem grēkiem, ak, Saša, ak, mīļais Cik-Cak, ak, cēlais Aleksandr Čak? Mūsu grēki ir tūkstošreiz lielāki, mūsu redzes aklums ir daudzkārt liedzis uztvert Tavas zvaigznes maigo, zaļo gaismu, šo kosmisko dvēseles lāzeru, kas rada kopību ar visumu. Mēs esam pat strādājuši pretī, lai Tava zvaigzne nespīdētu tik spoži, sliktākā gadījumā tai atvēlot jēli sarkanus toņus, tik svešus latviskai dzīves ziņai.

Par Tavu dzīvi var uzrakstīt desmitiem lugu. Katrs Tavs dzejolis ir dvēseles drāma, katrs no mums šo dzīves teātri spēlēs atšķirīgi. „Zaļajā zvaigznē” ietvertās deviņas epizodes iz Tavas dzīves ir tikai viens no neskaitāmiem variantiem, kādi ir bijuši un būs, mēģinot tuvoties dzejniekam Aleksandram Čakam, šai baravikai, kura piepeši izlīdusi Brīvības bulvāra pašā viducī. Cik „Zaļajā zvaigznē” patiesības, cik izdomas – to grūti izsvērt uz aptiekas svariem, attaisnojoties varu teikt, ka piemēru dzīves un spēles sajaukumam dod viņš pats, cēlais Aleksandrs Čaks.

Autoram tomēr gribas cerēt, ka „Zaļās zvaigznes” deviņas epizodes iz Čaka dzīves neliksies nejauši izraudzītas, varbūt tie ir pēdējie žiletes – pieskārieni, kuru rezultātā Dzejnieks kļūst par burvi un vergu, par ģēniju un diletantu, viņā atdzīvojas telpa visapkārt un nomirst tūkstoš neizdzīvotas dzīves. Viņa. sirdī neatradīsim ne šķembiņas no Zaņa Spures, Arvīda Pelšes vai kāda cita revolvera izšautas lodes, un tomēr asiņošana ir nebeidzama, tai ir tikai sākums, ceļš ir nebeidzams. Kā saka dzejnieks Aleksandrs Čaks:

Ir tikai ceļš. Kaut arī tad

Kā dzirkstij nakti jāpazūd.

Nu tad iesim pa zaļo staru uz Čaka zvaigzni! Jo tikai tā, ar seju pret tumsu, kura spīd tāla, zaļa zvaigzne, mēs būsim, dzīvosim un grēku nastu nesīsim.

Valdis Rūmnieks