image_29.jpg
LatvianRussian (CIS)English (United Kingdom)Deutsch (DE-CH-AT)

IZRĀDESREŽISORIMĀKSLINIEKIDARBINIEKI |  FOTO GALERIJA

Pirms vairākiem gadiem Maskavas Valsts teātra mākslas institūta (GITIS) muzikālā teātra režijas nodaļas students Edgars Kramiņš savam kārtējam kursa darbam izvēlējās dzejas kompozīciju. Pēc Aleksandra Čaka darbu motīviem, kopā ar Rīgas pianisti Ausmu Borsku un Maskavas aktrisi Valentīnu Šarīkinu, tika iestudēts uzvedums „Atzīšanās”. Krievu aktrise ar pietāti un dziļu izpratni atklāja saviem skatītājiem A. Čaka poētisko pasauli, tās savdabību.

Bija veiksmīga pirmizrāde Maskavā, pēc tam Rīgā.

„Atzīšanās” atnesa sev līdz atziņu, ka savijot dzeju un mūziku zināmā secībā, rodas vienota emocionāla dramaturģija. No atziņas savukārt dzima sapnis par patstāvīgu teātri, kura mākslinieciskās darbības pamatā būtu šis dzejas un mūzikas mijiedarbības princips.

Līdztekus studijām Edgars Kramiņš sāka strādāt par režisoru Latvijas Nacionālajā operā. Tā bija vērtīga praktisko iemaņu skola. Tomēr doma par savu, Muzikāli poētisko teātri nelika mieru, turpināja urdīt, guva arvien jaušamākas aprises.

Spēji un saistoši tās izpaudās teatralizētajā uzvedumā „Staburadzes pārnākšana” pēc komponista J. Vītola un latviešu dzejnieku darbu motīviem. Uzveduma tapšana sakrita ar Baltijas tautu atmodas sākumu un kļuva par vienu no tās katalizatoriem teātra mākslā. Staburadzes lomā spilgti sevi izpauda gan Dace Skadiņa, gan Mudīte Šneidere. Taču vienā veselumā izrādi sacementēja pianistes Ausmas Borskas – režisora tuvākā domu biedra – veiktais J. Vītola klavieru Variāciju interpretējums.

Rīgas Muzikāli poētiskais teātris bija dzimis. Kopš tā laika (desmit gados) teātra repertuārs papildinājās ar virkni interesantu izrāžu.

Mazie skatītāji daudzu gadu garumā ar prieku skatījās Viktora Kalniņa „Princesi un Puķu Pūķi” (Imanta Kalniņa mūzika), kur uz skatuves atraisīti darbojas un muzicē trīs princesītes – trīs māsiņas Skrides (vēlāk arī Muzikālā teātra aktieru skolas audzēkņi).

Bērniem (un ne viņiem vien) tika sagatavots arī A. Zaperes garstāsta inscenējums ar nosaukumu „Dzied ziemas vidū Cīrulīši” (I. Celmiņas lokalizējums, K. Pamšes dramatizējums).

Netika aizmirsti nopietnas dzejas un mūzikas cienītāji. Mudītes Šneideres monoizrāde „Ielūgums Veimāras galmā” bija Gētem veltīta muzikāli poētiska kompozīcija. K. Pamšes veidotajā izrādē „Raksti sniegā” (A. Pelēča dzeja un proza, Z. Mauriņas proza, M. Einfeldes orģinālmūzika, scenārijs) piedalījās tādi izcili meistari kā Māra Zemdega, Voldemārs Zandbergs, Artūrs Bērziņš, altisti Andrejs Senakols, Jānis Smilškalns, pianistes Ausma Borska un Maija Ozola. Interesants bija darbs pie A. Čakam veltītās izrādes – „Zaļā zvaigzne” (V. Rūmnieka oriģinālluga, D. Aperānes (ASV) mūzika).

Galvenās grūtības teātrim bija atrast māksliniekus, kas būtu vienlīdz spēcīgi gan kā aktieri, gan kā vokālisti, gan (ideālā gadījumā) – muzikanti. Tāpēc, lai nākotnē Muzikāli poētiskā teātra attīstībai radītu stabilu bāzi, tika likti reāli pamati – pie teātra tika organizēta bērnu studija. Uzņemtajiem bērniem tika mācīta aktiermeistarība, dziedāšana – solo un ansamblī, ritmika, skatuves kustība, obligātā klavierspēle un spēli vēl uz kāda (pēc paša izvēles) mūzikas instrumenta u.c. priekšmeti.

Rīgas muzikāli poētiskais teātris nav alternatīva operai vai operetei, vai mūziklam, nemaz nerunājot par dramatisko teātri. Tas kļuva par starta laukums sava, īpatnēja skatuves mākslas žanra veidošanai un kopšanai. Pēc teātra mākslinieciskā vadītāja Edgara kramiņa pārliecības – šāda sintētiska tipa teātra mums allaž ļoti pietrūcis.

Guntars Pupa

Aktualisiert (Montag, den 28. Februar 2011 um 18:01 Uhr)